Jūsu grozs ir tukšs. Pievienojiet preci grozam, lai turpinātu.

Notīrīt visu
Kopā apmaksai:
€0,00
Noformēt pirkumu

DZĪVE PIEDĀVĀ DAŽĀDAS IESPĒJAS, UN, JA VIEN MUMS PIETIEK DROSMES ŠĪS DĀVANAS PIEŅEMT

DZĪVE PIEDĀVĀ DAŽĀDAS IESPĒJAS, UN, JA VIEN MUMS PIETIEK DROSMES ŠĪS DĀVANAS PIEŅEMT, APBALVO AR LAIMI. PAR TO, KO MĒS MANTOJAM, KO MĀCĀMIES UN KĀ TO VISU IZMANTOJAM, SARUNA AR UZŅĒMĒJU ALĪNU SPRIŅĢI.

Alīna, es zinu, ka jūs pētāt savu dzimtas koku.

Tā ir īpaša sajūta – apzināties, ka esi garas ķēdes posms, sekot līdzi likteņa pavērsieniem senču dzīvē, zināt, no kurienes nāk tā vai cita tava rakstura iezīme. Man ir paveicies – lielāko daļu informācijas mantoju no saviem priekštečiem, kuru ģimenēs bija pieņemts veidot un nodot jaunajai paaudzei savas dzimtas koku. Mūsu gadījumā tas sniedzas līdz pat 14. gadsimtam.

Mātes līnijā no sava vecvectētiņa puses esmu slavenā jūrasbraucēja dāņa Vitusa Beringa pēctece astotajā paaudzē. Viņš atklāja jaunas zemes Krievijas impērijai, viņa vārdā nosaukts jūras šaurums, jūra un sala Klusā okeāna ziemeļos.

Manam vecvectēvam Rostislavam Diodora dēlam vēl bija Beringa uzvārds. Kā slavenā jūrasbraucēja tiešais pēctecis viņš bija uzaicināts uz Vitusa Beringa mirstīgo atlieku pārapbedīšanu Kamčatkā. Rostislavs bija muižniecības pārstāvis, tāpat kā viņa tēvs, cara armijas pulkvedis. Mana vecmāmiņa, Rostislava meita, bija spiesta atteikties no dubultā uzvārda drošības apsvērumu dēļ, jo bija dzimusi izsūtījumā Sibīrijā, bet tas gan ir atsevišķs stāsts. Un tādu mūsu ģimenē ir daudz.

Kur esat dzimusi?

Esmu dzimusi Rēzeknē, bērnību pavadīju Ludzā, kur savulaik dzīvoja arī mani senči. Man bija kādi seši gadi, kad vecvecmāmiņa Zoja aizveda mūs uz brīnumainu vietu netālu no Rēzeknes. Pamesta muiža, liepu aleja un pļavas, kas terasēs nolaižas lejup līdz pat ezeram. Viņa stāstīja, kā šajā vietā pavadījusi savas bērnības dienas, kādas bijušas tradīcijas, cik ainaviski brīži tika baudīti pie vakara tējas dārzā. Šī pasakainā vieta un vecvecmāmiņas stāsti man palika atmiņā.

Izrādījās, ka Latgalē daudzus gadus šīs vietas pulcējušas radošo eliti – dzejniekus, rakstniekus un māksliniekus. Senās zemes daba apbūra ar gleznainiem pakalniem un ziliem ezeriem, nelielām lauku sētām un skaistām muižām, klusumu un debešķīga miera varu. Īpaši iecienīta bija Loboržu (Adamovas) muiža – tā pati muiža no manas vecvecmāmiņas bērnības. Manas vecvecmammas Zojas māte ļoti agri šķīrās no dzīves, un viņas tēvs apprecēja Nataļju Voščiņinu, literāta Aleksandra Žemčužņikova mazmeitu, šīs muižas mantinieci.

Trīs brāļi – Aleksejs, Aleksandrs un Vladimirs – bija rakstnieka un dzejnieka grāfa Alekseja Tolstoja brālēni. Aleksejs Tolstojs ne reizi vien bija ciemojies Loboržu muižā, kur kopā ar brāļiem Žemčužņikoviem rakstīja sacerējumus ar tolaik populāro Kozmas Prutkova vārdu. Tur vasaras pavadīja arī mākslinieki Sergejs Vinogradovs un Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. Liela daļa bērnu, kas redzami Bogdanova-Beļska gleznās, uzgleznoti Loboržu apkaimē. Man šie stāsti šķiet patiešām interesanti.

Vai jūsu ģimenei izdevās atgūt un atjaunot šo muižu?

Kungu mājā vēl 1930. gadā ierīkoja bērnu patversmi. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados to nojauca un vēlāk uzbūvēja sanatoriju-internātskolu. Saglabājusies tikai muižas pārvaldnieka un kalpu māja. Denacionalizācijas laikā vecvecmammai radās iespēja atgūt daļu īpašuma, viņa to piedāvāja maniem vecākiem, taču tobrīd nebija finansiālu iespēju to renovēt, tāpēc vecāki atteicās. Ļoti žēl, ka tik skaistas vietas ar neparastu vēsturi izzūd…

Kas bija jūsu senči pa tēva līniju?

Diemžēl man nav informācijas par senčiem no tēva puses. Domāju, arī tur ir ne mazums interesantu un talantīgu cilvēku, jo mans tētis ne vienu vien reizi ir pārsteidzis ar saviem talantiem. Piemēram, reiz, kad kaut kur ciemojāmies, viņš paņēma akordeonu un aizgāja uz blaukustelpu, bet atgriezies varēja nospēlēt jebkuru melodiju. Tētis nav mācījies mūzikas skolā, taču viņam padodas spēlēt daudzus mūzikas instrumentus. Vēl kāds gadījums, kas spilgti palicis atmiņā. Reiz bērnībā tētis apsēdās man līdzās un uzzīmēja blakus esošo sudraba cukurtrauku teju vai fotoreālismā. Es biju sajūsmā, jo iepriekš nekad nebiju redzējusi viņu zīmējam. Viņš ir ļoti pedantisks un zinošs cilvēks, jaunībā bija arī izcils sportists.

Ko jums nozīmē ģimene? Kā tā jūs ietekmējusi?

Ģimene ir kā mugurkauls vai pamats zem kājām. Tagad, kad man pašai ir bērni, pilnībā apzinos, cik pateicīga esmu saviem vecākiem par sniegto atbalstu vajadzīgajā brīdī un brīvību izdarīt savas izvēles. Vienmēr esmu jutusi, ka viņi mani mīl, uzticas un atbalsta. Mamma vienmēr teica, ka man noteikti viss izdosies, un tikai tagad es patiesi novērtēju, cik svarīgi man bija to apzināties un cik ļoti tas vēl joprojām man dzīvē palīdz. Ticība sev – tā ir visvērtīgākā balva, kuru mēs, manuprāt, varam iegūt no saviem vecākiem. Tā es pat neapzināti vienmēr cenšos tiekties pēc labākas sevis versijas. Mamma un tētis joprojām ir mans lielākais atbalsts. Es ļoti ceru, ka arī mani bērni uzskata mani par savu draugu, lai gan esmu daudz prasīgāka un stingrāka mamma.

Kā izvēlējāties profesiju?

Pabeigusi ģimnāziju, iestājos Latvijas Universitātē, politologos, taču jau studiju gados zināju, ka mana profesionālā darbība būs saistīta ar kaut ko radošu. Universitātes priekšpēdējā kursā iepazinos ar savu nākamo vīru; pirms mūsu iepazīšanās pat nebiju domājusi par laulību un bērniem. Mūsu mīlestības stāsts salika visu savās vietās – esam kopā jau 12 gadu, un mums ir trīs dēli, spilgtas un harismātiskas personības. Mēs esam vīrs un sieva, labākie draugi un partneri – gadu gaitā mūsu attiecības ir kļuvušas vēl tuvākas.

Cik zinu, jūsu vīrs sāka juvelierizstrādājumu biznesu kopā ar savu māti. Kā veidojās jūsu attiecības ar vīramāti?

Vīra mamma Lilija nodarbojās ar antikvariātu. Cik man zināms, viņai bija sarežģīts biznesa partneris, un tad Ainārs ierosināja viņai atvērt pašai savu uzņēmumu – juvelierizstrādājumu veikalu. Lilija bija priecīga par tādu iespēju, un viņai viss lieliski izdevās. Pēc kāda laika mans vīrs pārdeva savu uzņēmumu un pieslēdzās mammas biznesam. Rezultātā no viena veikaliņa izauga veikalu tīkls Grenardi. Lilija izturējās pret mani ļoti sirsnīgi, teica: “Alīnīt, beidzot es atdodu dēlu drošās rokās, mana sirds var būt mierīga.” Mēs gan, par lielu nožēlu, nepaguvām daudz laika pavadīt kopā. Viņa smagi saslima un šķīrās no dzīves mūsu kāzu priekšvakarā. Gribējām atlikt kāzas viņas slimības dēļ, taču Lilija lūdza nemainīt plānus. Godinot viņu, radīts zīmols Lilly Spring. Divreiz gadā es šim zīmolam izstrādāju jaunas kolekcijas, un tās visas vēsta par mīlestību.

Jums ir trīs dēli. Vai nejūtaties mazlietiņ kā karaliene māte?

Jā, laikam gan jūtos. Es dzīvoju īstā vīriešu karaļvalstī – mums mājās ir arī trīs kaķi un suns, pat tie ir puikas. Vidējais dēls bieži saka: “Kaut nu mums būtu vēl māsiņa!” Doma, ka mums ģimenē varētu būt maza princesīte, šķiet vilinoša, bet patlaban svaru kauss ir nosvēries par labu darbam. Bērni ir paaugušies, un es ar lielāku atdevi un gandarījumu varu pievērsties saviem projektiem.

Kādu vietu jūsu dzīvē ieņem māksla?

Māksla man ir saistoša, taču es noteikti nevaru sevi dēvēt par labu mākslas pazinēju. Man drīzāk ir sava pasaule, kuru es cenšos būvēt skaistu un patīkamu. Kā īstena hēdoniste nespēju sev atteikt teātra un kino apmeklējumus, labu mūziku. Mūzika visam piešķir košākas krāsas. Arī grāmatas manā dzīvē vienmēr bijušas nozīmīgas, taču ne vienmēr pietiek laika lasīšanai, tāpēc ar prieku mašīnā klausos audiogrāmatas, tādējādi paaugstinot savu produktivitāti – uz brīdi atslēdzos no šīs pasaules steigas, uzlādējos, un tad varu strādāt tālāk.

Glezniecība mani vienmēr ir uzrunājusi, īpaši tuvs ir impresionisms. Kopš bērnības zīmēju, agrā jaunībā aizrāvos ar ogles zīmējumiem, pēc tam pie mākslinieka Jurija Fatejeva apguvu pasteli, gleznoju ar akrila krāsām. Kad nolēmu pamēģināt akvareli, biju pārsteigta, cik ļoti gleznošana ar ūdenskrāsām mani pilnībā pārņēma un aizrāva. Botāniskās ilustrācijas – smalkas, vijīgas, niansētas – kļuva par manu iecienītāko žanru. Gleznošana ir mana meditācija, kur laiks kā mērvienība vairs nepastāv.

No vienas puses, esmu impulsīvas dabas cilvēks, kas ātri pieņem lēmumus un vēlas redzēt sava darba augļus, no otras – kad gleznoju, iestājas miers un ātrs rezultāts vairs nav pašmērķis.

Jaungadā man uzdāvināja sveci, ko rotāja čiekuriņi, koka miza, ziedlapiņas. Tā smaržoja pēc rozēm un medus. Man tā iepatikās aromāts, ka pierakstīju firmas nosaukumu – Spring Light. Tikai pavisam nesen uzzināju, ka šīs sveces taisāt jūs. Vai tiešām jums ir arī sava sveču rūpnīciņa?

Jā, man ir neliela aromātisko sveču ražotne. Tās ir no sojas vaska, rotātas ar ziediņiem, lapiņām, sūnām, dzintaru. Bet galvenais ir aromāti. Es tos dievinu. Nolēmu radīt aromātiskās sveces, lai dalītos ar savu redzējumu par skaisto.

Smarža mūs ļoti ietekmē. Kā zināms, ir tādi aromāti, kas uzmundrina, un tādi, kas nomierina, vēl citi izraisa melanholiju un nostalģiju pēc vietām, kurās reiz bijis labi... Man ir īpaša labsajūtas aromātu sērija. Es tos kolekcionēju – vakars pie ugunskura mežā; rožu dārzs, kurā zied arī jasmīns un aug aveņu krūmi; tikko plūkti pļavas ziedi, kad saule laižas uz rietu karstas dienas noslēgumā; bibliotēka ar noputējušām grāmatām ādas vākos...

Interesanti radīt arī taktilus aromātus, kas stāsta par sajūtām, piemēram, Velvet Touch (Pieskāriens samtam) – pūderīgs, birstošs, tur ir rozā pipari un ingvers salikumā ar citrusaugļu notīm. Zināšanas, ko esmu ieguvusi Parfimērijas institūtā Francijā, palīdz nodot manas idejas ar parfīma starpniecību.

Kur atrodas jūsu darbnīca?

Jūrmalā. Tur ir priedes, kāpas, sūnas, vietas iedvesmai... Es eju pa mežu, un tai brīdī man nevajag ne audiogrāmatas, ne mūziku austiņās – man patīk klausīties dabas skaņās. Daba mani apbur. Reizēm, lai atpūstos, domās pārceļos uz savas bērnības vietām. Lūk, esmu ezera krastā, sēžu uz laipas un viegli pieskaros ar pirkstu galiem ūdens virsmai. Smaržo pēc valgmes, zaļas zāles, pēc saulē sakarsušas zemes. Un visas rūpes atkāpjas.

Pēc jūsu skicēm kompānijā tiek radītas brīnumainas rotas dažādos stilos. Kā jūs visu pagūstat?

Grenardi esmu uzņēmusies multifunkcionālu lomu. (Smaida.) Uzdevumu ir gana daudz, un virzieni, kādos darbojamies, ir dažādi: gan rotas bērniem un pusaudžiem, gan, protams, dāmām ar visizsmalcinātāko gaumi, kā arī kolekcijas vīriešiem.

Protams, ir svarīgi sekot līdzi jaunākajām tendencēm un attīstības virzieniem juvelierizstrādājumu pasaulē, taču es parasti iedvesmu smeļos ar nozari nesaistītā vidē. Atceros, kā vēl pirms četriem gadiem zīmolam Spring by Spring izdomāju kolekciju ar briljantiem bez ietvara, taču tolaik bija ļoti grūti atrast ražotāju, kas briljantos urbtu caurumus. Tad tiku pie vajadzīgajiem kontaktiem, un jaunā kolekcija jau labu laiku ir pieejama mūsu veikalos, savukārt izstādēs pēc tik ilga laika daudzi zīmoli šādas rotas pasniedz kā jaunumu.

Esmu ļoti priecīga, ka varu strādāt vienā komandā ar profesionāļiem. Pateicoties viņiem, kopīgā darbā mūsu idejas kļūst par realitāti. Piemēram, uzsākām inovatīvu projektu savā jomā – veikalu tīklu Given by Grenardi, kur tagad vēl vienkāršāk var iepriecināt sevi un savus mīļos. Rotas var iegādāties uz nomaksu, nepārmaksājot ne centa. Sortiments vienmēr tiek papildināts, un veikalu vizuālais noformējums izdevies ļoti pievilcīgs. Prieks un gandarījums par paveikto.

Vai lepojaties ar to, ka jūsu radītās kolekcijas, kas tiek pārstāvētas Latvijā un Igaunijā, tik labi pērk?

Vēl par agru lepoties. Vienkārši vēlos, lai cilvēki novērtētu mūsu darbu. Lepoties varēšu tad, kad ikviens, kurš vēlēsies iegādāties kaut ko īpašu, bez garām pārdomām dosies uz Grenardi veikalu. Jo kurp gan vēl? Mēs nevis vienkārši pārdodam rotas – mēs sniedzam iespēju izvēlēties rotaslietas no vislabākā sortimenta, ar augstāko apkalpošanas kultūru, patīkamā, skaistā vidē. Prieks, ka arvien vairāk cilvēku kļūst par mūsu klientiem, ka saskata mūsu darba pievienoto vērtību.

Ko jūs domājat par vecumu? Ar ko gadi jūs apvelta? Vai nav bail novecot?

Man kopš bērnības nav vecuma izjūtas, bet man patīk pieaugt. Kad tu esi pavisam jauns, ir tik daudz nezināmā apkārt, un lielākoties cilvēkiem liels izaicinājums ir saskatīt savu sūtību. Ar gadiem arvien labāk iepazīstu pati sevi, es skaidri zinu, kas man patīk, ko es vēlos šajā dzīvē, kas man rada iekšējo komfortu un arī pretēji. Ap mani ir brīnišķīgi cilvēki – labi draugi, ar kuriem vienmēr tik jautri kopā, kolēģi un, protams, ģimene, kas man ir tik svarīga. Vēl esmu sapratusi, ka man nav nepieciešams koncentrēties uz kaut ko vienu. Vairāku Grenardi juvelierizstrādājumu kolekciju izstrāde vienlaikus un ikdienas operatīvā vadība netraucē man domāt, piemēram, vēl arī par jaunu Spring Light aromātu vai kādu citu produktu. Tas viss cits citu papildina un piešķir mania dzīvei vairāk daudzveidības, atklāj tajā jaunas šķautnes. Gadu gaitā esmu iemācījusies novērtēt ne tikai rezultātu, bet arī procesu, ne tikai mērķi, bet arī ceļu uz to.

Sīkdatņu paziņojums

Mēs izmantojam sīkdatnes, lai uzlabotu lietotāja pieredzi un mūsu vietņu kvalitāti. Mēs ļaujam trešajām personām, tostarp mārketinga partneriem, izvietot sīkfailus mūsu vietnēs. Turpinot izmantot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izvietošanai un izmantošanai saskaņā ar mūsu sīkdatņu politiku.